Tālāk ziemeļos vairs nav kur braukt. Poļu kravas automobiļu vadītāji ir ceļā uz Altu (Alta) — Norvēģijas pilsētu, kas atrodas aiz polārā loka.

Alta Norvēģijā mums ir pasaules gals. Kaut kas tajā ir, jo tā atrodas tieši 235 km tālāk — Nordkapā (Nordkapp). No turienes ir redzama tikai bezgalīgā Arktikas jūra.

Altas kopiena dara visu, ko vien var, lai piesaistītu tūristus un pārliecinātu viņus, ka šeit var baudīt pat pludmales priekus. Šo kontinenta daļu labvēlīgi ietekmē siltā Golfa straume. Pateicoties tai, klimats Altā ir citāds, nekā Norvēģijas iekšienē, — maigs. Pat ūdens temperatūra Altafjordā bieži vien ir līdzīga temperatūrai Baltijas jūrā. Pilsētā darbojas osta, lidosta, kinoteātris, muzejs un bibliotēka... Ir arī Finnmarkas universitāte un vistālāk ziemeļos esošā ledus viesnīca. Cauri pilsētai ved arī starptautiskais ceļš E6 no Trelleborgas līdz Kirkenesai (Kirkenes) pie Krievijas valsts robežas, un savienojums ar Oslo ir tikpat ērts, kā ar Maskavu. „Diezgan patīkama vieta,” pilsētu novērtē Slavomirs Valders (Sławomir Walder), kravas automobiļa vadītājs. Viņš ir pavadījis 36 gadus pie kravas automobiļa stūres un deviņas ziemas aiz polārā loka. „Tur neviens nejautā, cik gadu tu brauc,” viņš stāsta. „Svarīgs ir tas, cik ziemu esi pavadījis ziemeļos un vai esi aizbraucis bez zaudējumiem. Slavomirs tikko ir devies ceļā ar kārtējo kravu uz Altu. Šāda piegāde nozīmē vismaz trīs dienas ceļā. Labi, ka ar viņu brauc divi kolēģi no LKW Transport: Mareks Buja (Marek Buja) un Zigmunts Rompa (Zygmunt Rompa), kuri arī labi zina šo ceļu. Trijatā ir labāk braukt cauri Skandināvijas tuksnešainajiem apvidiem. Un krava ir milzīga: trīs piekabes būvmateriālu no Balex Metal. Norvēģiem ir simti gadu pieredzes arktiskajā būvniecībā, bet jaunai investīcijai viņi ir izvēlējušies sendviča tipa paneļus no Polijas.

Nu tad braucam

„Nu tad braucam — lai Dievs ved mūs!,”iz met Slavomirs un iedarbina dzinēju. To pašu dara viņa kolēģi. Maršruts ir rūpīgi izplānots, jo norvēģi ievēro grafiku. Viņi pasūta izkraušanu noteiktā dienā, iznomā celtni un gaida kravu. Viņi precizitātei piešķir lielu nozīmi. Laiks ir ļoti svarīgs, tāpēc autovadītāji atsakās no Norvēģijas līkumainajiem ceļiem. Tie ir ļoti gleznaini, bet vasarā pa tiem ir jābrauc daudz lēnāk. Ceļš vedīs cauri Zviedrijai un Somijai. Karte autovadītājiem ir atmiņā. Viņi tiktu galā arī bez navigācijas. Viņi citē atsevišķus orientierus kā iegaumētu dzejoli. Prāmis uz Zviedriju. No Nīneshamnas (Nynäshamn) ostas pa 73. ceļu līdz Stokholmai. Pēc tam uzbraukšana uz „četrinieka”, pēc tam pēc iespējas ātrāk gar Botnijas līci līdz Lūleo. Tur viņi uzbrauks uz 10. ceļa, aiz Everkaliksas (Överkalix) „395” uz Pajalu, kur viņi šķērso polāro loku. Tālāk jau ir Somija un tās skaistie kalni, bet desertā... Norvēģija. „Tas ir ātrs maršruts. Starp pārtraukumiem var nobraukt pat 800 km,” komentē Zigmunts. „Civilizācija. Zviedriem, somiem, norvēģiem šeit ir viss. Uzpildes stacijās ir vannas istabas, kur var nomazgāties. Viņu ceļi ir labi un ērti, bet avārijas ir retums. Viss būtu lieliski, ja ne attālumi... No viena apļveida krustojuma līdz nākamajam parasti ir 150 un pat 300 km. Guļam pa 6—8 stundām un tālāk ceļā. Vasarā visu laiku spīd saule. Bet ziemā ir tumsa. Ceļi tad ir arī pārklāti ar ledu vai slēgti pēc sniega vētrām. Cilvēkam ir nepieciešama pazemība, visu laiku ir jāuzmanās.

Ziemeļi nepiedod kļūdas.

Vai jūs redzējāt kalnos kārtis, kas iezīmē maršrutu? Tās ir ļoti noderīgas, jo īpaši ziemā. Norvēģijā tās ir pat 4 m augstas un iedurtas zemē gar ceļu. Augšā tām ir piestiprinātas atstarojošas zīmes kā kaķu acis. Un tu brauc gar šīm kārtīm, zem riteņiem čirkst sablīvēts sniegs un ledus.”
„Mūsu maršrutā kārtis ir tikai 2 m, tāpēc nav tik slikti. Tāds klimats. Bet Norvēģijas centrālajā daļā, kalnos, ziema beidzas tikai maijā. Jau tagad var gaidīt sniegu,” skaidro Mareks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc grupa no Bolševo brauc cauri Zviedrijas un Somijas līdzenumam. Var šķist, ka piedzīvojumi, kurus rāda televīzijas seriālos par kravas automobiļu vadītājiem Aļaskā, gadās tikai tur. Bet dodieties uz Norvēģijas ziemeļiem. Tur autovadītājiem ir jātiek galā ar līdzīgām grūtībām. Lietusgāzes, zemas temperatūras, dzīvsudraba stabiņš nokrīt līdz 40 grādiem zem nulles un aiz loga nav redzams pilnīgi nekas. „Es piedzīvoju –42 grādu salu,” stāsta Slavomirs. „Pie mīnus 36 noņēmu ķēdes. Man nebija auksti, bet kad tu dzirdi vilku gaudošanu, skudriņas skrien pa muguru. Šādās situācijās tu vari paļauties tikai uz sevi. Ziemeļi nepiedod kļūdas. Ja esi slikti sagatavojies, tu zaudē. Palīdzēt var tikai tāds kā es. Tur ir svarīga reputācija. Ja tu palīdzi, tev arī palīdzēs,” viņš skaidro. „Un situācijas ir dažādas. Pat pieredzējis autovadītājs var nonākt ķezā. „Tu brauc, neko sliktu negaidi, bet pēkšņi automobilis brauc lēnāk un tu sāc braukt atpakaļ. Ledus,” viņš stāsta par vienu no saviem piedzīvojumiem. „Jau turēju rokturi un gaidīju brīdi, kad man būs jāizlec no kabīnes. Bet laimīgi izkūlos no šīs ķezas.”

Ziemeļblāzmas un ziemeļbrieži.

Vai šo situāciju dēļ autovadītāji negribētu nomainīt ziemeļus uz karsto Itāliju, Portugāli vai Spāniju? Nekādā gadījumā! Karstums, ļaužu pūlis, intensīva satiksme. Skandināvijas ziemeļos autovadītāji joprojām ceļā sveicina cits citu. Jo tur brauc noteikta kasta. Entuziasti. Piedzīvojumu cienītāji. „Tāpēc uz ziemeļiem nebrauc iesācēji,” komentē Jendžejs Gruba (Jędrzej Gruba), LKW Transport īpašnieks. „Pat vasarā uz Norvēģiju brauc autovadītāji, kuriem aiz muguras ir vairākas ziemas sezonas aiz polārā loka. Tiem ir jābūt pieredzējušiem cilvēkiem. Tikai tādus tur nosūtām.” „Kādreiz man jautāja, cik ilgi braukšu uz ziemeļiem, un es atbildēju: līdz brīdim, kad ieraudzīšu ziemeļblāzmu pilnā krāšņumā,” saka Slavomirs. „Gaidīju četrus gadus, četras garas ziemas, lai kļūtu par šīs parādības aculiecinieku. Apbrīnojama. Un tagad saku: tā vēl nebija tāda ziemeļblāzma, par kādu biju sapņojis, ar visām krāsām. Tā bija tikai zaļa. Es gribu redzēt krāšņāku. Un tā mani gaida desmitā ziema ziemeļos. Neatteikšos. Jo Norvēģija mani vilina. Tā ir attīstīta valsts, augsti standarti, un blakus... neskarta daba.” „Ziemeļbrieži ir parasta parādība. Lāci arī esmu jau redzējis. Ēda ogas ceļmalā. Vaļi, kas šauj ar ūdeni, ir redzami kā uz delnas,” norāda Mareks.

Uzmanieties no naudas sodiem un... odiem

Bet ir arī mīnusi. Problēma ir naudas sodi. Ļoti augsti. Cenas... neiedomājamas. „Pa ceļam var ielūkoties krodziņā Zviedrijā, bet ne Norvēģijā, labāk ņemt pārtiku līdzi. Pretējā gadījumā tu bankrotēsi. Ja kādam patīk, var noķert sev zivi,” iesaka Slavomirs. „Es pats to darīju. Aizņēmos makšķeri un noķēru pusotra metra garu mencu. Bet visbiežāk tās ir bundžas un burkas. Otrais mīnuss ir odi. Tie ēd cilvēkus nost, tāpēc ir jāaizsargā sevi,” smejas Slavomirs un rāda aizkaru, kuru ilgus gadus ved līdzi kabīnē. Tas aizstāj viņam odu tīklu. „Man patīk svaigs gaiss, tāpēc naktī atveru logu. Logu aizsedzu ar aizkaru, lai kukaiņi nelīstu iekšā. Tas pats ar jumta logu. Šie zvēri it tik rijīgi, kā nekur citur pasaulē. Tie izzūd tikai piekrastē.

Cik skaisti pēdējie kilometri uz līča!

Mežu vietā parādās ganības, bet ziemeļbriežu vietā — govis. Vēl pāris kilometru un ceļojums beidzas. Bet tās nav darba beigas. Vēl ir jāizkrauj prece un jāatgriežas. Nav laika apskatīt apkārtni. Izņemot gadījumu, kad tahogrāfs norāda uz pārtraukuma nepieciešamību. Tad var paskatīties pasaules gabaliņu. Un Skandināvija ir skaista. Tīra, elpu aizraujoša daba. Hammerfestā (Hammerfest) ir atveidota polārlāča figūra. Divarpus metru līdz mugurai, un kad tas paceļas uz divām ķepām, ir liels kā kravas automobilis,” Slavomirs stāsta par savu agrāku apstāšanos. „Altā ir arī muzejs ar seno tautu klinšu gleznojumiem. Tie ir senāki nekā piramīdas, jo tiem ir vairāk nekā 6200 gadu. Būdams tur, cenšos apmeklēt arī priesteri Vojcehu Egertu. Man viņam vienmēr ir Polijas cepumi, kurus viņš dievina. Beidzot ir jāizguļas, jo ceļš uz Poliju ir garš. Bet pirms tam vēl iekraušana. Mājās tu vienmēr brauc ātrāk. Pienāc brīdis, kad cilvēks var izņemt karti no tahogrāfa. „Šis ir labs brīdis, bet vēl labāks ir tad, kad stāvu mājas priekšā un turu roku uz roktura,” saka Mareks. Bet, kad viņiem jautā, vai negribētu pamest šo darbu, viņi atbild: „Nekad. Šo ainavu, dabas dēļ ... ir vērts.”